Peldošais ezerrrieksts (Trapa natans) dabas un cilvēku vēstures liecinieks Latvijā

Laimdota Kalniņa

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

Aija Ceriņa

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

Iveta Žvagiņa

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

Ineta Grīne

Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

DOI: 10.22364/fg.16.1

Atslēgas vārdi: starpleduslaikmets, holocēns, ezerrieksts, Trapa natans, fosilie augļi, putekšņi, akmens laikmets

Kopsavilkums

Peldošais ezerrieksts Trapa natans Latvijas teritorijā aug tā izplatības areāla pašos ziemeļos un ir aizsargājams augs. Ja 20. gs. 40. gadu sākumā bija zināmas ezerrieksta fosilo augļu 10 atradnes, tad tagad to skaits kopā ar fosilo putekšņu atradnēm palielinājies līdz 27. Fosilie Trapa natans augļi konstatēti ne tikai holocēna, bet arī pleistocēna starpleduslaikmetu nogulumos. Sastādīta ezerrieksta tagadējo augteņu un fosilo atradņu karte Latvijā. Nogulumu paleobotāniskie pētījumi ļauj secināt, ka ezerrieksts daudzos ezeros ir audzis kopš holocēna klimatiskā optimuma beigu posma pirms apmēram 6000 gadu. Pokratas un Priekulānu ezera nogulumos, kuros ezerrieksts aug joprojām, putekšņu un fosilo augļu skaits ir mainīgs, bet mūsdienās to daudzums ir līdzīgs tam, kāds tas bija īsi pēc tā ieviešanās ezerā. Pokratas ezera pētījumi liecina, ka būtiska ezerrieksta putekšņu daudzuma samazināšanās vai pat izzušana notikusi vairākkārt, bet pēdējo, iespējams, var attiecināt uz "mazo ledus laikmetu" viduslaikos. Dažādos gados veikti atkārtoti esošo augteņu vietu novērojumi, kas ļauj secināt, ka Trapa natans populācijas stāvoklis Pokratas un Priekulānu ezerā nav uz izzušanas robežas, bet tieši otrādi – tas uzlabojas.